|  |
Uguns rituāls
Publicēts: Jūnijs 07, 2006 - 09:40 PM Ievietotājs: Admin |
|

Māris Pelēkais
Uguns ir vistīrākā, visspēcīgākā enerģija. Tā attīra cilvēka visus gan materiālos, gan nemateriālos ķermeņus, attīra auru cilvēkam, mājai, planētai. Taču, lai uguns nekļūtu ļauna un badīga, tā jābaro, dodot tai pa druskai no sava galda.
Šim nolūkam mūsu indoeiropiešu senči ir piekopuši īpašu uguns rituālu. Kā tieši tas noritējis, gan piemirsts. Par laimi, Rasma Rozīte ir atvedusi līdzīgu rituālu no sava skolotāja Indijā. Taču šis rituāls īsti neatbilda vietējām tradīcijām. Vairākas vietējās zintnieces mēģinājušas šo rituālu latviskot. Man ir gadījies redzēt, kā Jāņos Kundu pilskalnā Kuldīgas skolnieku grupai to izpilda Māra Dāldere, līdzīgu rituālu veic zintniece Laima Kārkliņa. Savus padomus rituāla pilnveidē dažādos tā tapšanas posmos nav liegušas arī zintnieces Andželika Zelma Tamaša un Dzidra Rijniece.
Atmiņā Māras Dālderes izstrādātais rituāla variants
Dodoties uz svētvietu, vispirms tās saimniekam vai sargātājam jālūdz atļauja ieiet svētvietā un svētība. Svētvieta ir vieta, kurā ir tīrs energokanāls starp Debesīm un Zemi. Vairums Latvijas svētvietu ir mākslīgi veidotas ar senu un spēcīgu rituālu palīdzību. Tāpēc, lūdzu, izturieties ar cieņu pret senču mantojumu un neizmantojiet svētvietas eksperimentiem, lai apmierinātu savu ziņkāri! Vēlamais rituāla dalībnieku skaits ir 9, bet var būt arī vairāk.
Kā gatavoties rituālam? Laicīgi vasarā jāsavāc svaigi, Saules tecināti egļu un priežu sveķi. Tad kadiķītim jāpalūdz atļauja nogriezt sausos zariņus. Ņem sausu kadiķa zariņu apmēram īkšķa resnumā un ar nazi sašķeļ 4 daļās, vienu tā galu līdz pusei apsmērē ar svaigu priežu un egļu sveķu maisījumu attiecībā 1 : 1. Šādi veidotu kociņu uzskata par vietējo ekvivalentu vīraka nūjiņai. Ja gribat praktizēt šo uguns rituālu, jums būs nepieciešams šādu nūjiņu krājums. Nūjiņu garums, cik man zināms, nav noteikts, bet es ieteiktu izmantot 5 collas garas nūjiņas, jo šādam garumam pašam par sevi piemīt spēks.
Sagatavošanās. Trīs vīraka nūjiņas izmanto, lai attīrītu rituāla vietu. Būtiska detaļa vīraku nedrīkst aizdedzināt ar sērkociņu ja nav cita uguns avota, vispirms ar sērkociņu aizdedzina skaliņu un no šī skaliņa aizdedzina vīraku. Šī attīrīšana īpaši rūpīgi jāveic, ja rituālu nākas veikt nepiemērotā laikā t.i., ja tas nenotiek senču svinamajās dienās. Svarīgi ielāgot, ka rituāls pēc iespējas jāveic bez apaviem kājās:
Es atnācu uguntiņu
Basajām(i) kājiņām.
Uguni veido sekojoši: uz iesildītas vietas liek vīraku, skaliņus, kadiķa zariņus, var arī bērza tāsis, bet nedrīkst lietot papīru. Malku lielas, skaldītas lapu koku šķilas krauj akas veidā. Ap uguni liek ozollapu vainagu, patiesībā viju, jo gali nav sasieti kopā, un novada jostu, rotā ar ziediem, kas gan nav obligāti. Apkārt saliek ziedošanai un cienāšanai paredzētos produktus trauciņus ar graudiem un sēklām, ogām, augļiem, medu, mājās brūvētu alu, tīru avota ūdeni, zāļu tējasun vainagus. Aizdedzina skaliņu, no skaliņa vīraku, no vīraka ugunskuru. Norisi pavada ar dziesmu dziesmas var variēt pēc izjūtas, sēžas ar labo plecu pret ugunskuru ciešā enerģētiskā lokā. Dzied:
Es sakūru uguntiņu
No deviņi žagariņi:
Sildās Dievs, sildās Laima
Mana mūža licējiņi,
Sildās mans augumiņis,
Sildās mana dvēselīte.
Dedzi, dedzi uguntiņa,
Tu nezini, ko tev došu
Es tev došu ziediņami
Trejdeviņas dzirkstelītes;
Trejdeviņas dzirkstelītes,
Pret Saulīti uzlēkušas.
Lai sadega nelaimīte
Kā uguņa dzirkstelīte!
Ziedojums ugunij. Kad rituāla ievada daļa ir pabeigta, tagad jāsāk uguns barošana. Uguni sāk barot pie dziesmas vārdiem: Es tev došu ziediņami... Vadītājs pa saujiņai met ugunī graudus un dod arī katram klātesošajam iemest pa saujiņai graudu ugunī pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Lej ugunī alu, medu, bet ūdeni tikai slaka uguns virzienā. Tas aizņem laiku, tāpēc var dziedāt citas dziesmas: Lēni, lēni Dieviņš brauca, Šķērsu dienu Saule tek vai Pie Dieviņa gari galdi. Dalībnieki var mest ugunī arī savas individuālās veltes, piemēram, ziedu pušķus, pagājušo Jāņu vainagus, arī graudus un sēklas.
Cienāšana un svētīšana. Kad uguns pabarota, sākās rituālā daļa cienāšana un svētīšana, kuru uzsāk ar vārdiem:
Dieviņš deva, Dieviņš deva,
Dievs rokā(i) neiedeva;
Dievs rokā(i) neiedeva,
Kamēr paši nepelnīja.
Laimes māte, Darba māte
Abas vienu ceļu gāja:
Darba māte darbu deva,
Laimes māte samaksāja.
Rīkojas vadītājs un vadītāja palīgs, pie kam ja rituālu vada sieviete, palīgam jābūt vīrietim, un otrādi. Abi apstaigā visus klātesošos, piedāvājot rudzu maizi, medu un uzdzeršanai ūdeni, ko var aizstāt arī ar pienu vai alu, ja to prasa situācija. Vadītājs katru no klātesošajiem svētī vai nu ar augstāk minētajiem vārdiem, vai ar īpašiem šim gadījumam un šim cilvēkam izmeklētiem vārdiem.
Kad svētīšana pabeigta, visi sadodas rokās aplī ap ugunskuru, pie kam, sievietes un vīrieši stāv pamīšus, un, šūpojot rokas no apakšas uz augšu, uguni piebaro enerģētiski, sviežot augšup uguns spēku, lai tas sasniegtu pēc iespējas augstākas Debesu sfēras. Var iztēloties, kā tas pakāpeniski paceļas līdz koku galotnēm, līdz mākoņiem, līdz zvaigznēm, līdz Dievam, ar vārdiem:
Lai Dieviņš ceļu rāda,
Mīļā Laima pavadīja!
Lai darbā(i) Dievs palīdz,
Mīļā Laima pavadīj!
Dod, Dieviņ(i), kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā!
Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt!
Vizualizēšana un izskaņa. Tālāk katrs rituāla dalībnieks var vizualizēt vienu savu vēlēšanos, lai tā piepildās. Ir jāsagaida, līdz uguns pati izdeg. Gaidot var dziedāt un var arī dejot neizejot no rituālā apļa. Tātad jāizvēlas dejas, kuras dejo 2 koncentriskos apļos. Piemēram, tā var būt auglības deja Plakanpautis, kas pie reizes ir tāds kā izlīguma vai miera veicināšanas rituāls (Māras Dālderesrituālos šo laiku izmantoja dziedāšanai un līdzpaņemto, tagad jau apsvētīto, produktu ēšanai).
Kad ugunskurs izdedzis, uguntiņu apsedz ar tai apkārt likto ziedu viju. Ugunspelnus un melnās oglītes ņem līdzi uz mājām kā lauku auglību, mājas svētību un veselību veicinošu līdzekli. Ar ugunskura oglītēm varēja vilkt lietuvēna krustus un citas aizsargzīmes virs vai uz durvīm.
|
Iesaki draugiem! |
|
|